Zaļais Barometrs: Veselības pārbaude Latvijas dabai. Kādi rezultāti?

23.09.2019

Inga Račinska, LDF padomes priekšsēdētāja

Šovasar tika veikts nozīmīgākais un aktuālākais novērtējums Latvijas dabas pašreizējai situācija un šodien laists klajā Latvijas kārtējais ziņojums Eiropas Komisijai par sugu un dzīvotņu stāvokli. Ziņojumu sagatavoja Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki, izmantojot vairāk nekā 200 dažādu zinātnisku datu avotus un publikācijas no Latvijas zinātniskajiem institūtiem un augstskolām, kā arī atsevišķu zinātnieku veiktu pētījumu datus, kā arī Bioloģiskās daudzveidības monitoringa programmā iegūtos datus, informāciju no dabas aizsardzības plāniem, sugu aizsardzības plāniem un sugu un biotopu aizsardzības jomā sertificētu ekspertu atzinumiem, projekta “Dabas skaitīšana” datus no 2017. un 2018.gada sezonas u.c.

Šādu dokumentu, kas pazīstams arī kā “Article 17” ziņojums, visas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis pēc vienotām vadlīnijām sagatavo reizi sešos gados. Tā galvenais uzdevums ir izvērtēt, kā klājas katras valsts vērtīgākajiem un apdraudētākajiem dabas resursiem – aizsargājamām sugām un dzīvotnēm. Jaunākais Latvijas ziņojums norāda uz drūmu ainu – tikai 10% no īpaši dzīvotnēm ir labvēlīgā aizsardzības stāvoklī, 45% stāvoklis ir nelabvēlīgs, un 38% tas ir nelabvēlīgs un turpina pasliktināties. Savukārt attiecībā uz īpaši aizsargājamām sugām situācija arī līdzīga - tikai 9% no tām ir labvēlīgā aizsardzības stāvoklī, 36% ir nelabvēlīgā un nepietiekamā aizsardzības stāvoklī, 14% nelabvēlīgā un sliktā aizsardzības stāvoklī. 

Ko nozīmē labvēlīgs aizsardzības stāvoklis?

Lai izprastu “Article 17” ziņojuma nozīmīgumu, ir nepieciešama neliela atkāpe par Eiropas Savienības dabas likumdošanu. Par Eiropas Savienības dabas vērtību – sugu un dzīvotņu – ilgtermiņa nākotni rūpējas divas svarīgas dabas direktīvas – Putnu Direktīva un Dzīvotņu (jeb Biotopu) direktīva. Tajās ir uzskaitītas Eiropas Savienībā apdraudētas sugas un dzīvotnes, kuru pastāvēšana ir būtiski svarīga Eiropas dabas daudzveidības saglabāšanai. Direktīvas nosaka, ka dalībvalstu pienākums ir nodrošināt šo dabas vērtību saglabāšanu un, iestājoties ES, arī Latvija apņēmusies tās ievērot.

Labvēlīgs aizsardzības stāvoklis ir tas stāvoklis, uz ko tiecas ikvienas sugas un dzīvotnes aizsardzība, un kas norāda, ka šīs dabas vērtības saglabāsies arī nākotnē. Labvēlīgs aizsardzības stāvoklis visām Putnu un Dzīvotņu direktīvās uzskaitītajām sugām un dzīvotnēm ir Eiropas Savienības dabas aizsardzības ilgtermiņa mērķis. To sasniedzot, varēsim būt pārliecināti, ka dabas vērtības ir drošībā, tās saglabāsies nākamajām paaudzēm, ekosistēmas būs stabilas un mēs varēsim paļauties uz dabas resursu dāsnumu visās dzīves jomās. “Article 17” ziņojums ir pārskats, ar kura palīdzību tiek uzraudzīts un novērtēts ES dalībvalstu paveiktais šāda stāvokļa nodrošināšanai. Tajā izvērtē Dzīvotņu direktīvā uzskaitīto sugu un dzīvotņu “veselības stāvokli” visā valstī kopumā, ne tikai aizsargājamās dabas teritorijās.

“Article 17” ziņojums aplūko un izvērtē, vai Latvijas teritorijā esošo Eiropas Savienības nozīmes dzīvotņu izplatības areāli un platības ir stabilas – vai to nepaliek mazāk, vai dzīvotnei piemīt raksturīgā struktūra un funkcijas, kas nodrošina ilgstošu eksistenci un pastāvēšanu nākotnē, tāpat – vai tiek aizsargātas dzīvotnei raksturīgās sugas. Tikai tad, ja visu kritēriju vērtējums ir labvēlīgs, biotopa kopējo aizsardzības stāvokli var raksturot kā labvēlīgu. Līdzīgi kritēriji ir arī sugu aizsardzības stāvokļa noteikšanai.

Bet kas mums no tā, ka dabai labi?

Labvēlīga aizsardzības stāvokļa vērtējums ir kā temperatūras izmērīšana mūsu sugām un dzīvotnēm, lai noteiktu to veselības situāciju. Bet kāpēc mums ir svarīgi tas, lai kādas apdraudētas dzīvotnes un retas sugas būtu labi aizsargātas? Mūsu ikdienas dzīvi taču tas šķietami neskar, daudzi no mums šādas sugas nekad mūžā neieraudzīs un arī ne visi būs saskārušies ar aizsargājamām dzīvotnēm, it sevišķi, ja tās ir nevis populārie jūras stāvkrasti vai pelēkās kāpas, bet, piemēram, retie smiltāju zālāji.

Uz jautājumu, kāpēc mums svarīga dabas daudzveidība, visaptveroši atbildēja šogad klajā nākušā ziņojuma Globālā bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu novērtējuma ziņojuma  autori. Kā teikts ziņojumā – daba ir cilvēka eksistences un labas dzīves pamatā. Lielākā daļa no dabas veltēm nav aizvietojamas ar sintētiskiem produktiem. Daba nodrošina cilvēku ar pārtiku, enerģiju, ārstniecības līdzekļiem un citiem resursiem, nodrošina dažādus materiālus un apmierina cilvēka kultūras un atpūtas vajadzības. Daba, ja mēs tai ļaujam, dod mums tīru gaisu, tīru ūdeni un veselīgu augsni, regulē klimatu, nodrošina apputeksnēšanu un virkni citu cilvēkam svarīgu funkciju. Piemēram, 75% no pasaules lauksaimniecības kultūrām, tai skaitā augļi un dārzeņi, ir atkarīgi no dabas nodrošinātās apputeksnēšanas funkcijas. Daba ir pamatā ikvienai mūsu pastāvēšanas dimensijai – sākot no gaisa, ko elpojam un kura radīšanā piedalījušies miljoniem augu, augsnes, kuru izveido miljardiem neredzamu bezmugurkaulnieku, augiem un dzīvniekiem. Lai šī varenā sistēma varētu pastāvēt un darboties, tai jābūt daudzveidīgai. Šo daudzveidību zinātnieki raksturo ar sugām un biotopiem, ieliekot to precīzu terminu, kritēriju un aprēķinu rāmjos, lai būtu iespējams objektīvi un faktos pamatoti vērtēt, uzraudzīt un aizsargāt dabas vērtības. Bet viss kopā tas veido smalku dzīvības tīklu, stabilizējot vidi un klimatu un nodrošinot cilvēkiem piemērotu un pierastu dzīves vidi. Taču, jo vairāk posmu no šī tīkla izzūd, jo vienveidīgāks un trauslāks tas kļūst un jo vairāk apdraudēta ir mūsu visu līdzšinējā pastāvēšana.

Kā klājas mūsu dabai?

Ziņojums kārtējo reizi no Latvijas tēla norauj mīta par zaļumu plīvuru – lai cik mums patīkams un ērts tas nebūtu. Latvijas ziņojumā iekļauts vērtējums 61 ES nozīmes aizsargājamo biotopu veidam un 112 ES nozīmes aizsargājamām sugām, tas balstīts projekta “Dabas skaitīšana” provizoriskajos rezultātos – tā 43% no aplūkotajiem biotopiem ir pilnībā inventarizācijā balstīti vērtējumi, pārējie balstīti datos no 60-70% valsts teritorijas, jo “Dabas skaitīšana” vēl nav noslēgusies. Taču kopumā šis noteikti ir visprecīzākais no līdz šim veiktajiem “Article 17” izvērtējumiem. Galvenais slēdziens – tikai 10% no mūsu aizsargājamajām sugām un dzīvotnēm ir labvēlīgā aizsardzības stāvoklī.

Visaizsargātākie šobrīd Latvijā ir iežu atsegumi, uzlabojies vērtējums mežainajām piejūras kāpām un purvainajiem mežiem, savukārt mežu biotopi kopumā ir nelabvēlīgā aizsardzības stāvoklī, bet zālāju stāvoklis, kas jau iepriekš bija vērtēts kā nelabvēlīgs, turpina pasliktināties.

Turpina sarukt unikālo piejūras zālāju platības – tās samazinājušās par 30%. Piejūras zālāji ir, piemēram, Randu pļavas vai Lielupes piejūras pļavas Priedainē. Arī citu zālāju biotopu daudzveidība zūd, pļavām aizaugot ar niedrēm, krūmiem, vai citām sugām, ja tās netiek pienācīgi apsaimniekotas – pļautas vai noganītas. Uz ražošanu vērstā lauksaimniecības subsīdiju sistēma ir veicinājusi arī zālāju apsaimniekošanas intensifikāciju, kā arī to iznīcināšanu, uzarot.

Arī mežu biotopi kopumā ir sliktā stāvoklī – lai arī to platības nav samazinājušās, biotopu kvalitāte tiek vērtēta kā vidēja vai zema, un mežu fragmentācija negatīvi ietekmē sugu izplatīšanās iespējas nākotnē.

Ko darīt?

Latvijas Dabas fonda misija ir dabas daudzveidības saglabāšana Latvijā. Lai to paveiktu, jau 29 gadus darbojamies gan sugu, gan dzīvotņu saglabāšanai un atjaunošanai. Esam īstenojuši gan praktiskas dzīvotņu atjaunošanas darbības, gan piedalījušies nebeidzamās politikas veidošanas sanāksmēs dažādu institūciju kabinetos un varas gaiteņos. Tomēr ar to nepietiek un daba turpina izzust mūsu acu priekšā. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs cīnāmies ar vējdzirnavām. Katram atjaunotas pļavas kvadrātmetram pretī ir desmit citi, kas pa to laiku aizauguši ar krūmiem vai uzarti. No vienas puses, Eiropas Savienība atbalsta dabas saglabāšanu. Tajā pašā laikā citu nozaru politikā šis atbalsts ļoti bieži ir tikai uz papīra un ar citiem atbalsta mehānismiem tiek veicina pļavu uzaršana. Piemēram, Latvijā lauksaimniecības subsīdijas vērstas uz ražošanas intensifikāciju, kur aramzemēm ir labvēlīgāki subsīdiju nosacījumi nekā zālājiem. Grūtāk pieejamās vietās pļavas tiek pamestas, jo saimniekot tajās vairs nav izdevīgi. Vides organizācijas iebilst pret vecu mežu izciršanu un mudina pievērst uzmanību mežu fragmentācijai, taču spiediens uz meža izciršanu tikai palielinās – plānots cirst jaunākus kokus, tiek iebilsts pret mikroliegumu veidošanu mežā un ignorēti saimniekošanas ilgtspējas principi.

Ķīniešiem ir termins “Lingchi”, ko varētu tulkot kā “nāve no tūkstoš cirtieniem”.  Tas bija nāvessoda veids, kas tika izpildīts, veicot neskaitāmus nelielus cirtienus vai iegriezumus. Šāds spīdzināšanas un nāvessoda veids tika aizliegts 20. gadsimta sākumā, bet tas labi raksturo mūsu dabas stāvokli šodien. Ar katru mazo iegriezumu un cirtienu mēs tuvinām to sabrukuma punktam.

Lai novērstu nāvi no tūkstoš cirtieniem, ir jāpārtrauc domāt, ka daba var izturēt jebko, un ka tā pacietīs un pielāgosies. Zinātnieki brīdina, ka tā vairs nav, jo esam sasnieguši dabas izturības robežu. Ikvienam lēmumam, ko pieņemam, sākot ar šodienu, būtu jāatbild uz jautājumu – vai tas palīdzēs mums saglabāt dabas noturību, jeb vēl vairāk izaicinās tās spēju pielāgoties? Šobrīd Latvija strādā pie ļoti nozīmīga nākotnes politikas plānošanas dokumenta – Nacionālā attīstības plāna. Vai šajā dokumentā daba tiks respektēta? Vai turpināsim kā līdz šim, pēc seno ķīniešu metodes?

Latvijas Dabas fonda “Zaļais Barometrs” sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Zaļā Barometra” saturu atbild Latvijas Dabas fonds.