Gada dzīvotne 2019 – veci vai dabiski boreāli meži

Par Gada dzīvotni 2019 Latvijas Dabas fonds nosauc vecus vai dabiskus boreālos mežus (Eiropas Savienības prioritāri aizsargājama biotopa kods 9010*). Tie ir pārsvarā priežu un egļu, kā arī bērzu, apšu un jaukti meži, kuriem raksturīga neliela saimnieciskās darbības ietekme vai tā ilgu laiku nav bijusi vispār. Šādi veci un dabiski meži ar dažādu sugu, izmēru un vecuma kokiem un kritalām ir neaizstājama dzīvotne daudzām apdraudētām sugām, īpaši sūnām, ķērpjiem, sēnēm un vabolēm, arī putniem. Bioloģiskās daudzveidības ziņā šī ir nozīmīgākā Latvijas mežu daļa, tomēr mūsdienās no dabiskiem veciem mežiem atlikuši vien nelieli fragmenti – tie kopumā aizņem tikai 0,5% no Latvijas teritorijas vai 1% no visiem Latvijas mežiem.

Inga Račinska, Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētāja saka: “Šogad ar Gada dzīvotnes nomināciju vēlamies pievērst uzmanību Latvijas mežiem. Gandrīz pusi Latvijas teritorijas klāj meži, taču veco un dabas vērtībām visbagātāko mežu mums paliek arvien mazāk. Par to liecina arī Dabas skaitīšanas rezultāti – šādu meža nogabalu skaits samazinās un tie ir ļoti sadrumstaloti. Tāpēc aicinām novērtēt un sargāt unikālo dzīvotni, kuras vērtību noteikti sajutis ikviens, kurš bijis lasīt mellenes vai brūklenes vecā mežā, vērojis varenos vecos kokus un baudījis dabas daudzveidību. Tāpat vecie meži skaidri parāda – nav dabiska meža, kas būtu miris. Jo mežs ir vecāks, jo tas dzīvāks par dzīvu un vērtīgāks no dabas daudzveidības viedokļa.”

Veci vai dabiski boreāli meži ir ziemeļiem raksturīgi meži. Koku stāvā dominē skujkoki – mūžzaļās skujas salīdzinājumā ar tikai pavasarī plaukstošajām un viegli ievainojamajām platajām lapkoku lapām ļauj šim mežam augšanai izmantot visu īso ziemeļu vasaru, kā arī vēso pavasari un rudeni. Priedes un egles piešķir mežam raksturīgo krēslaino noskaņu, zemsedzei raksturīgi tumši zaļi toņi, ko bagātīgi sniedz skujkokiem uzticamie sīkkrūmi – mellenes, sausos priežu mežos arī brūklenes, miltenes un vistenes. Krāsainību koku stāvā piešķir bērzi un apses, kā arī krūmu stāvs ar pīlādzi un krūkli, bet zemsedzē sīkkrūmi mijas ar sūnu un ķērpju paklāju, un egļu mežos ar bagātīgām zaķskābeņu audzēm.

Vecajos mežos liela nozīme ir atmirušajai koksnei – dažāda lieluma un dimensiju sausokņi, stumbeņi, kritalas veido daudzveidīgu meža struktūru un dod mājas dažādām dzīvajām radībām. Taču pats iezīmīgākais šajos mežos ir lielie un vecie koki. Resnie stumbri un izteiktais vainagu zarojums dod vietu lielajām ligzdām – te var ligzdot gan melnie stārķi, gan dažādi plēsīgie putni. Tāpat vecajiem mežiem raksturīgs putns ir melnā dzilna – tā dobumu var izkalt tikai resnā priedē, kas parasti ir vecāka par saimnieciskajos mežos priedei noteikto ciršanas vecumu – 100 gadiem. Dzilnu kaltos dobumos savukārt var ligzdot dobumperētāji putni, kas paši dobumus nekaļ, piemēram, meža balodis un bikšainais apogs. Šādos mežos mājo arī trīspirkstu dzenis, mednis, kā arī šī gada putns mežirbe. Par vecu un ilglaicīgu mežu liecina arī tur sastopamas retas augu sugas, piemēram, plakanstaipekņi, bet jo īpaši sūnu, ķērpju un piepju sugas.

Kur var šādus mežus redzēt un izbaudīt pastaigu tajos? Sīkos fragmentos tie ir viscaur Latvijā, bet viena no labākajām vietām, kur ikkatrs var doties raudzīt vecu mežu, ir Ķemeru nacionālais parks.

Veci meži salīdzinājumā ar jauniem un vienveidīgiem mežiem sniedz nesalīdzināmi vairāk ekosistēmu pakalpojumu. Ekosistēmu pakalpojumi – tas ir viss labumu kopums un tie nekoksnes resursi, ko mēs saņemam no meža, piemēram, sēnes, ogas, ārstniecības augi, arī zinātniskā vērtība, rekreācijas un estētiskā vērtība. Meži arī novērš augsnes eroziju, regulē ūdens plūsmas un uzkrāj oglekli.

Latvijā un arī citur pasaulē vecos mežus visvairāk ietekmē kailciršu mežsaimniecība, jo ar kailcirti šī kompleksā kokaudze tiek pilnībā iznīcināta, un zaudētās funkcijas nelīdzsvaro pat saglabātie ekoloģiskie koki. Tāpat Latvijā raksturīga mežu biotopu sadrumstalošana – vērtīgo dzīvotņu vienlaidus platību kļūst mazāk un palielinās attālumi starp to fragmentiem. Tas samazina sugu iespējas izdzīvot un vairoties, jo ne visu sugu indivīdi var pārceļot no vienas biotopa saliņas uz citu. Ierobežojot sugu populācijas nelielā platībā, samazinās to ģenētiskā daudzveidība un ilgtermiņā arī to izdzīvošanas iespējas.

Lai arī veci un dabiski boreālie meži ir Eiropas Savienības nozīmes biotops, Latvijā no tiem aizsargāti ir mazāk nekā puse. Ņemot vērā biotopa retumu un unikalitāti – tie sastopami tikai 0,5% no Latvijas teritorijas, būtu nepieciešams rūpīgi izvērtēt to pašreizējo stāvokli un uzlabot aizsardzību.

Viens no veidiem, kā šobrīd netieši tiek aizsargātas veco mežu dabas vērtības, ir mikroliegumu veidošana tajos ligzdojošajiem lielajiem aizsargājamajiem putniem – mazajiem ērgļiem, melnajiem stārķiem un citiem. Šajās teritorijās saimnieciskā darbība ir ierobežota, un īpašnieki saņem ikgadēju kompensāciju no Lauku attīstības programmas par to, ka nodrošina dabas aizsardzību savā īpašumā. Latvijas Dabas fonds uzskata, ka nepieciešams uzlabot šo kompensāciju sistēmu, nodrošinot īpašniekiem iespēju saņemt arī vienreizēju kompensāciju par negūtajiem ienākumiem, un plāno arī šogad turpināt sarunas šī jautājuma virzīšanai atbildīgajās institūcijās.

Tāpat veco mežu un to dabas vērtības saglabāšanai būtiski būtu noteikt, ka arī privātajos mežos pirms mežizstrādes uzsākšanas notiek dabas vērtību izvērtēšana, lai īpašniekiem nav neviļus jāveic dabas vērtību iznīcināšana, un arī šo jautājumu Latvijas Dabas fonds aktualizēs sarunās ar Vides un reģionālās attīstības ministriju un Zemkopības ministriju.

Foto: V.Baroniņa, A.Priede

LDF Gada dzīvotni nosauc kopš 2015. gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanas nozīmei. Gada dzīvotne 2015 bija bioloģiski vērtīgie zālāji, Gada dzīvotne 2016 – niedrāji, Gada dzīvotne 2017 – lauku sēta, bet Gada dzīvotne 2018 – dižkoks.