ENG
Pozīcija: vēja enerģijas attīstība Latvijā

Pozīcija: vēja enerģijas attīstība Latvijā

Ievads

Latvija, tāpat kā citas Eiropas valstis, strauji attīsta vēja enerģiju, lai sasniegtu klimatneitralitātes mērķus un stiprinātu enerģētisko neatkarību. Klimata pārmaiņas ir nopietns drauds sabiedrībai un dabai, un atjaunīgie energoresursi, tostarp vēja enerģija, ir būtisks risinājums siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai (IPCC 2023). Tomēr vēja enerģijas attīstība jāīsteno atbildīgi, rūpīgi izvērtējot ietekmi uz bioloģisko daudzveidību, sociālekonomisko vidi un ainavu. Neapdomīgi plānoti projekti var radīt pretrunas ar  dabas aizsardzību un konfliktus ar sabiedrību, tādēļ ir nepieciešams sabalansēt klimata un dabai saudzīgas enerģētikas mērķus.

Latvija atrodas nozīmīgā putnu migrācijas ceļā un ir starptautiski nozīmīga putnu koncentrēšanās vieta (Blūms et al, 1976; Račinskis, 2004; Reihmanis, 2010), tādēļ vēja parku ietekme uz putniem ir būtisks apsvērums. Pareizi plānojot un ieviešot labās prakses, iespējams izvairīties no papildu apdraudējuma sugām un ekosistēmām, vienlaikus iegūstot nepieciešamo zaļo enerģiju.

Latvijas Dabas fonds (LDF) aicina ievērot sekojošus apsvērumus un rekomendācijas attiecībā uz vēja enerģijas attīstīšanu Latvijā.

Galvenie apsvērumi

1.    Vēja enerģija – būtiska klimata mērķu sasniegšanai, taču tā  jāīsteno dabai draudzīgi.

Vēja parki var ievērojami samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un mazināt atkarību no fosilā kurināmā. Tajā pašā laikā vēja enerģijas ieguvei jānotiek, samazinot ietekmi uz dabu. Jāņem vērā, ka atjaunīgajai enerģijai ir ietekme uz vidi  (IPBES, 2021), taču,  līdzsvarojot ieguvumus klimata jomā ar potenciālajiem riskiem dabai, iespējams panākt ilgtspējīgu rezultātu. Latvijā plānotais vēja jaudu pieaugums jāīsteno saskaņā ar stingriem dabas aizsardzības nosacījumiem, lai klimata ieguvumi nenotiktu uz bioloģiskās daudzveidības rēķina.

2.    Vēja parku izvietošana nav pieļaujama īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās un to tuvumā.

Vietu izvēle ir kritiski svarīga, jo nepiemērota vēja parku izvietošana var radīt nesamērīgu kaitējumu savvaļas sugām. Pie tam, jāņem vērā, ka ietekmi atstāj ne vien viena vēja parka izbūve ainavā, bet ietekme var pieaugt, ja konkrētā reģionā tiek veidoti vairāki vēja parki, kuru kumulatīvā ietekme būs daudz lielāka nekā vērtējot katru vēja parku atsevišķi. Vēja elektrostacijas nedrīkst būvēt īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, Natura 2000 teritorijās un putniem nozīmīgajās vietās, kā arī to tiešā tuvumā. Gan Natura 2000 vietas, gan putniem nozīmīgās vietas ir identificētas telpiski un šī informācija pieejama Dabas aizsardzības pārvaldē. Tāpat jāizvairās no vēja parku ierīkošanas to sugu kodolzonās[1], kuras ir svarīgas nacionālā vai starptautiskā mērogā. Tādēļ LDF uzsver piesardzības principu – vēja parkus plānot ārpus bioloģiski vērtīgākajām un jutīgākajām teritorijām, ievērojot teritoriju aizsardzības režīmu. Pirms vēja parka attīstītājs sāk ieguldīt resursus detalizētās izpētēs, būtu jāveic sākotnēja teritoriju identifikācija, lai noteiktu, kuras teritorijas uzskatāmas par bioloģiski vērtīgām vai jutīgām. Šo identifikāciju vajadzētu veikt, piemēram, Dabas aizsardzības pārvaldei, kas nodrošinātu, ka jau plānošanas sākumstadijā tiek ņemti vērā biodaudzveidības saglabāšanas aspekti.

3.    Putnu sadursmes ar turbīnām rada papildu mirstību, kas apdraud jutīgas putnu populācijas.

Vēja turbīnu rotori var nogalināt putnus, un, lai arī vidēji bojāejas gadījumu skaits varētu šķist neliels, pat neliels papildu mirstības pieaugums var negatīvi ietekmēt populācijas. To rāda zinātniskie pētījumi – piemēram, 1% papildu mirstība var novest pie 2 līdz 24% putnu populācijas samazinājuma 10 gadu laikā. 5% mirstības pieaugums var izraisīt populācijas kritumu pat par 77% (Smallwood, 2013). Retām sugām un sugām ar lēnu paaudžu nomaiņu (piemēram, lielajiem plēsīgajiem putniem) šāds papildu zaudējums ir kritiski nozīmīgs. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka Latvijas putnu monitoringa dati liecina par mērenu putnu populācijas samazinājumu – laikā no 1995. līdz 2024. gadam gan Lauka, gan Meža putnu indekss rāda pastāvīgu lejupslīdi (DAP, 2024). Šie dati norāda uz nepieciešamību integrēt putnu aizsardzību jau vēja parku plānošanas fāzē, lai izvairītos no negatīvas ietekmes uz putnu populācijām. Jāņem vērā, ka vēja turbīnu izvietošana var radīt negatīvu ietekmi gan uz koloniāli, gan dispersi (izklaidus) ligzdojošiem putniem.

4.    Sikspārņu aizsardzība ir būtiska vēja parku ietekmes izvērtējumā.

Visas 16 Latvijā sastopamās sikspārņu sugas iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Migrējošie sikspārņi mēro lielus attālumus un bieži lido augstu, tāpēc nonāk rotoru darbības zonā. Pētījumi Vācijā liecina, ka pirms aizsardzības pasākumu ieviešanas agrāk uzstādītās turbīnas varēja nogalināja vairāk nekā 200 000 sikspārņu gadā (Voigt et al, 2022). Šāds mirstības līmenis pārsniedz dabisko reprodukcijas kapacitāti un var izraisīt populāciju lejupslīdi (Voigt et at, 2022). Sikspārņu aizsardzībai LDF aicina sikspārņiem nozīmīgās vietās vēja elektrostacijas nebūvēt, kā arī noteikt sezonālus darbības ierobežojumus (piemēram, izslēgt turbīnas masveida migrācijas naktīs un noteiktos periodos pie vēja ātruma līdz 8 m/s).

5.    Vēja parki var radīt dzīvotņu sadrumstalotību un traucēt dzīvniekus

Papildus tiešiem dzīvnieku bojāejas riskiem, vēja elektrostaciju ierīkošana ietekmē arī dzīvotnes. Jau šobrīd lielākā daļa no ES nozīmes biotopiem Latvijā ir nelabvēlīgā aizsardzības statusā (DAP, 2020). Lai izbūvētu turbīnas, nereti nepieciešami jauni pievedceļi, elektroenerģijas pārvades kabeļu trases un cita infrastruktūra, kas nozīmē zemes pārveidošanu – biotopu izmaiņas vai pat to iznīcināšanuattiecīgajā teritorijā. Piemēram, mežainā apvidū vēja parka izbūvei nereti būs nepieciešams veikt atmežošanu ceļiem un laukumiem, savukārt purvainos biotopos – nosusināšanu, kas var ietekmēt plašākas teritorijas un neatgriezeniski maina ekosistēmu. Turklāt daudzi dzīvnieki (tostarp sikspārņi un putni)  izvairās uzturēties vēja turbīnu tuvumā nepārtrauktā trokšņa, kustīgo rotoru vai periodiska cilvēku traucējuma dēļ (Tolvanen et al, 2023). Putni var pamest savas ierastās ligzdošanas un barošanās vietas, ja to tuvumā sāk darboties turbīnas, tā būtiski samazinot viņiem pieejamo dzīves telpu. Lai mazinātu šīs netiešās ietekmes, jāizvēlas vēja parku vietas, kur izbūvei nav nepieciešama vērtīgu dzīvotņu iznīcināšana, kā arī jāievēro dabas speciālistu rekomendācijas par piemērotiem saudzējošiem pasākumiem būvniecības un ekspluatācijas fāzēs.

6.    Jāņem vērā kumulatīvā ietekme un jāveic stratēģiska plānošana.

Kaut arī viens atsevišķs vēja parks var šķist pieņemams, vairāku parku kopējā ietekme uz vidivar būt nopietna. Vairāki tuvumā izvietoti vēja parki var kopīgi ietekmēt plašas teritorijas, putnu migrācijas ceļus vai sugu populācijas, radot barjeras un kumulatīvu noslodzi dabai (Masden et al, 2009). Tādēļ nepieciešams izstrādāt Vēja parku attīstības plānu, kura ietvaros veikt valsts mēroga telpisko plānošanu un kumulatīvās ietekmes novērtēšanu. LDF iesaka izmantot stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu (SIVN) un jutīguma kartēšanu, lai jau plānošanas sākumposmā identificētu piemērotākās teritorijas vēja parkiem. ES iniciatīvas, piemēram, REPowerEU stratēģija, aicina izdalīt “go-to” zonas paātrinātai atjaunīgās enerģijas attīstībai, tomēr pastāv risks, ka sasteigta projektu virzība var notikt uz dabas rēķina (Vezzoni, 2023). Šobrīd Latvijā notiekošā vēja parku attīstība notiek haotiski, bez plašāka izvērtējuma, piemērotāko un mazāk piemēroto platību identificēšanas. Izmantojot zinātniskus datus un kartes par bioloģiski vērtīgām teritorijām, iespējamsizvairīties no konflikta starp vēja parkiem un dabu. Piemēram, jūras un sauszemes jutīguma kartēsvar norādīt apgabalus, kur vēja parki nodarītu salīdzinoši mazāku kaitējumu putniem. Šāda stratēģiska pieeja ļauj gan paātrināt projekta realizāciju, izvairoties no garām tiesvedībām un sabiedrības iebildumiem, gan pasargāt ekosistēmas.

7.    Inovatīvu tehnoloģiju izmanotošana vēja elektrostaciju ietekmes mazināšanai.

Vēja enerģijas nozare arvien plašāk pielieto risinājumus, kas samazina ietekmi uz putniem un sikspārņiem. Piemēram, turbīnu spārnu krāsošana kontrastējošā tonī var ievērojami samazināt putnu sadursmju skaitu – Norvēģijā vienkāršs risinājums (viena spārna nokrāsošana melnā krāsā) samazināja putnu bojāeju par ~72% (May, 2020). Tāpat vairākos vēja parkos Eiropā un pasaulē ir ieviesta automātiska turbīnu apturēšana putnu migrācijas kulminācijās, ar radariem un kamerām nosakot tuvojošos putnu barus un atsevišķus putnus un īslaicīgi apstādinot rotorus. Šāda “aizturēšana” sevi pierādījusi kā ļoti efektīva metode putnu pasargāšanai. Aprēķini rāda, ka turbīnu apstādināšana intensīvākās putnu un sikspārņu aktivitātes periodos ietekmē tikai nelielu daļu no kopējās elektroenerģijas gada izstrādes – aptuveni 3% zaudējumu apmērā (Arnett, 2011). Šis nelielais enerģijas zudums ir būtisks ieguvums dabas aizsardzībai, īpaši salīdzinot ar potenciāli novērstajiem postījumiem putnu populācijās. LDF aicina integrēt minētās tehnoloģijas (piemēram, noteikt obligātu spārnu krāsošanu un automatizētas novērošanas sistēmas) gan jaunajos vēja parkos, gan uzlabot aprīkojumu jau esošajos vēja parkos.

8.    Sabiedrības līdzdalība un sociālekonomiskie ieguvumi ir svarīgi veiksmīgai vēja enerģijas attīstībai.

Vietējo kopienu atbalsts bieži ir izšķirošs, lai projekti noritētu raiti. Apdomīgi  īstenoti vēja parki var sniegt labumus reģioniem – papildināt pašvaldību budžetus ar nodokļiem un īpašiem maksājumiem, nodrošināt zemes īpašniekiem nomas ienākumus, kā arī radīt jaunas darba vietas dažādās nozarēs (būvniecībā, inženierijā, vides uzraudzībā u.c.) (Okkonen un Lehtonen, 2016; Brunner un Schwegmann, 2022). Latvijā ir regulējums, kas paredz finansiālu labumu novirzīšanu iedzīvotājiem un pašvaldībām vēja parku tuvumā (Ministru kabineta noteikumi Nr. 577 “Vēja elektrostaciju maksājumu kārtība vietējās kopienas attīstībai), tādējādi veicinot sabiedrības atbalstu un līdzdalību. LDF atbalsta šādu pieeju un iesaka attīstājiem jau sākotnējos posmos aktīvi iesaistīt vietējos iedzīvotājus – organizēt apspriešanas, skaidrot ieguvumus un paredzēt kompensācijas mehānismus. Citu valstu pieredze rāda, ka, ja iedzīvotāji redz tiešu labumu sev un viņu bažas tiek ņemtas vērā, “ne manā pagalmā” efekts mazinās un projekti tiek īstenoti sekmīgāk (Hall et al, 2013).

9.    Atkrastes vēja enerģijas attīstībai jānorit, respektējot jūras vides aizsardzību.

Baltijas jūra ir perspektīva vieta lieliem vēja parkiem jūrā, kas var dot nozīmīgu ieguldījumu enerģijas ražošanā. Tomēr arī jūras videi ir jāpieiet ar piesardzību. Pētījumi rāda, ka Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā plānotais milzīgais vēja parku apjoms var radīt riskus jūras putniem, ja netiek ievēroti aizsardzības pasākumi (Piggot, 2020). Sevišķi jutīgi ir jūras putni un ūdensputni, kuri barojas jūrā – vēja turbīnas var traucēt to barošanās teritorijas vai migrācijas maršrutus. LDF uzsver nepieciešamību veikt jūras telpisko plānošanu, integrējot jutīguma kartēšanu arī jūras teritorijās (Piggot, 2020). Identificējot mazāk jutīgas zonas atkrastes vēja parkiem, iespējams izvairīties no putniem vērtīgām ziemošanas, caurceļošanas un barošanās vietām un Natura 2000 jūras teritoriju apdraudējuma. Tāpat būtiska ir starpvalstu sadarbība Baltijas jūras reģionā – kopprojekti (piemēram, plānotais Latvijas–Igaunijas atkrastes vēja parks) jāīsteno saskaņoti ar reģiona dabas aizsardzības mērķiem. Attīstot atkrastes vēja projektus ar modernām tehnoloģijām (piemēram, zemūdens troksni mazinošas būvniecības metodes, turbīnu apturēšana masveida putnu migrācijas laikā), var iegūt ievērojamu jaunu enerģijas avotu, minimāli kaitējot  jūras ekosistēmām.

10. Jāapvieno klimata un dabas mērķi – enerģijas ieguvei jābūt saderīgai ar dabas daudzveidības saglabāšanu.

Klimata krīze un bioloģiskās daudzveidības krīze ir cieši saistītas, un tās jārisina savstarpēji saistīti. Atjaunīgās enerģijas attīstībai jānotiek roku rokā ar dabas aizsardzību, nospraužot vienlīdz augstus mērķus abās jomās. Tehnoloģiskie risinājumi paver plašas iespējas to īstenot (Beatty et al, 2021, un Bennun et al, 2021). Vēja parki nedrīkst kļūt par iemeslu dabas vērtību noplicināšanai – pretējā gadījumā tiek apdraudēta pašu klimata mērķu ilgtspēja. Piemēram, dabiskās sauszemes ekosistēmas piesaista un uzkrāj oglekli un pasargā no plūdiem, savukārt to zaudēšana var neitralizēt ieguvumus no izmešu samazinājuma. LDF iestājas par “dabai pozitīvu” enerģētikas pāreju, kas nozīmē, ka jaunu enerģijas projektu īstenošanā tiek ne tikai novērsta kaitējuma nodarīšana videi, bet iespēju robežās tiek veicināta dabas vērtību atjaunošana un saglabāšana. Šāda pieeja nodrošinās, ka Latvija vienlaikus sekmīgi virzās uz klimata neitralitāti un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.

Secinājumi un rekomendācijas

Latvijas Dabas fonds atbalsta vēja enerģijas attīstību kā nozīmīgu ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā, taču uzsver, ka tā jāīsteno, pilnībā respektējot dabas vērtības. Ilgtspējīga enerģētikas politika nozīmē, ka klimata, vides un dabas daudzveidības mērķi ir sasniedzami vienlaikus, ja tiek ievēroti atbilstoši piesardzības pasākumi.

Balstoties uz augstāk minētajiem apsvērumiem, LDF iesaka šādas rekomendācijas Latvijas politikas veidotājiem:

  • Latvijas Dabas fonds kategoriski iestājas pret bioloģiski vērtīgo mežu izciršanu vēja parku būvniecības nolūkā.

Bioloģiski vērtīgie meži ir kritiski svarīgi gan klimata pārmaiņu mazināšanai, gan dabas daudzveidības saglabāšanā, un to zaudēšana nav pieļaujama pat atjaunīgās enerģijas attīstības vārdā. Latvijas meži nodrošina dzīvotni tūkstošiem sugu un kalpo par nozīmīgu oglekļa piesaistes sistēmu. Diemžēl pastiprinātas mežizstrādes rezultātā mežu kā oglekļa piesaistītāja loma strauji sarūk – kopš 1990. gadiem Latvijas mežu neto oglekļa piesaiste ir samazinājusies, un ZIZIMM sektors (zemes izmantošana, zemes izmantošanas zemes maiņa un mežsaimniecība) kļūst par oglekļa neto emisiju avotu (Skrebele et al, 2024). Tas nozīmē, ka turpmāka mežu iznīcināšana tieši apdraudēs klimata mērķu sasniegšanu. Vienlaikus intensīva mežizstrāde un ciršanas metodes (piemēram, kailcirtes) atstāj nopietnas sekas uz meža bioloģisko daudzveidību, iznīcinot putnu ligzdošanas vietas un citu sugu dzīves telpu (Betts et al, 2022). Ņemot vērā šo situāciju, nav pieļaujams papildu spiediens uz mežiem vēja parku dēļ. LDF uzskata, ka vēja enerģijas projekti jāīsteno, nepieļaujot bioloģiski vērtīgo mežu izciršanu. Priekšroka dodama šādām teritorijām: (1) jau atklātām teritorijām (piemēram, intensīvi apsaimniekotām lauksaimniecības zemēm); (2) degradētām vai mazvērtīgām teritorijām (piemēram, pamestām industriālām platībām); (3) degradētām kūdrāju teritorijām (izstrādātajiem kūdras purviem), kur vēja parku attīstību varētu kombinēt ar mitrāju rekultivāciju vai renaturalizāciju. Šajā kontekstā LDF vēlreiz arī atgādina, ka bioloģiski vērtīgu mežu iznīcināšana nav pieļaujama arī citu nozaru (piemēram, mežsaimniecības) darbībā.

Vecu un dabas ziņā vērtīgu mežu atvēlēšana enerģijas ieguvei ir pretrunā ar valsts ilgtspējīgas attīstības interesēm. LDF aicina politikas veidotājus un investorus izstrādāt risinājumus, kas neparedz teritoriju atmežošanu, piemēram, fokusēties uz vēja parkiem jūrā, sauszemē izmantot jau antropogēni ietekmētas platības, maksimāli samazinot nepieciešamās infrastruktūras nospiedumu.

  • Integrēt dabas aizsardzību agrīnā plānošanā.

Nacionālajos enerģētikas un zemes plānojumos jāidentificē teritorijas, kur vēja parki radītu vismazāko ietekmi uz bioloģisko daudzveidību. Jāizmanto zinātniska pieeja – jākartē jutīgu sugu un biotopu izplatība, migrācijas ceļi – lai izslēgtu no attīstības zonām aizsargājamās teritorijas (t.sk. Natura 2000) un citas dabas ziņā augstvērtīgas vietas. Stratēģisks telpiskais plānojums un SIVN palīdzēs novērst konfliktus pirms tie rodas, un nodrošinās prognozējamību investoriem. Šajā procesā iesakām ņemt vērā “Vadlīnijas putnu inventarizāciju veikšanai plānoto vēja parku teritoriju novērtēšanā”[2], kas detalizēti izklāsta metodiku ietekmes uz putniem mazināšanai, kā arī piedāvā riska zonējuma karti.

Bez tam vēja parku izbūve nedrīkst mazināt nozīmīgu ekosistēmu platības. Lai mazinātu potenciālo negatīvo ietekmi un saglabātu dabas daudzveidību, ieteicams iekļaut kompensējošos mehānismus. Piemēram, daļu vēja parka teritorijas varētu paredzēt dabiskās vides atjaunošanai vai kopšanai. Šādu kompensējošo pasākumu īstenošana varētu notikt arī novada līmenī, atjaunojot degradētas ekosistēmas ne tikai vēja parka tiešā tuvumā. Radot vietējai kopienai sociālus un vides ieguvumus, šāda prakse būtu pozitīvs piemērs, kas veicinātu gan dabas aizsardzību, gan sabiedrības labvēlīgāku attieksmi pret vēja enerģijas attīstību.

  • Nostiprināt ietekmes uz vidi novērtējumus un ievērot “neradīt būtisku kaitējumu” principu.

Katram vēja parkam bez izņēmuma jāveic pilnvērtīgs ietekmes uz vidi novērtējums (IVN), ņemot vērā arī kumulatīvo ietekmi ar citiem projektiem. Valstij jānodrošina, ka paātrinātas atļauju izsniegšanas procesi (piemēram, “go-to” zonas) neatceļ dabas aizsardzības prasību ievērošanu – jebkurai atvieglojumu procedūrai jāiet roku rokā ar dabai draudzīgu risinājumu integrēšanu.

  • Veicināt inovāciju un labās prakses ieviešanu.

Politikas veidotājiem jāstimulē jauno tehnoloģiju izmantošana vēja parkos – gan ar normatīvo regulējumu, gan atbalsta mehānismiem. Piemēram, jānosaka, ka lielajiem vēja parkiem obligāti jāievieš automatizētas putnu uzraudzības un turbīnu apturēšanas sistēmas vai jāizmanto rotoru spārnu krāsojums, kas mazinātu putnu sadursmes. Tāpat jāveicina pētījumi un pilotprojekti Latvijā, kas demonstrē dabai draudzīgas inovācijas (piemēram, ultraskaņas atbaidīšanas ierīces sikspārņu aizsardzībai). Sadarbība ar zinātniekiem un dabas aizsardzības organizācijām jau projekta izstrādes sākumposmā palīdzēs identificēt riskus un atrast risinājumus, pirms projekts nonāk apstiprināšanas stadijā.

  • Nodrošināt pēcprojekta monitoringu un uzraudzību.

Politikas veidotājiem un projektu attīstītājiem stingri jāievēro Latvijas normatīvajos aktos noteiktās ilgtermiņa monitoringa un uzraudzības prasības, lai savlaicīgi konstatētu un novērtētu to ietekmi uz vidi. Īpaša uzmanība jāpievērš putnu un sikspārņu populāciju izmaiņām, biotopu izmaiņām, kā arī ilgtermiņa ietekmei uz ekosistēmām. Datu vākšanai jābūt zinātniski pamatotai un jānotiek sadarbībā ar dabas aizsardzības organizācijām un pētniekiem, lai iegūtie rezultāti būtu ticami un salīdzināmi. Balstoties uz monitoringa rezultātiem, vēja parku ekspluatācijas laikā jāievieš pielāgojami risinājumi – piemēram, uz laiku ierobežojot turbīnu darbību putnu migrācijas periodos vai ieviešot tehnoloģiskus uzlabojumus, kas mazina ietekmi uz sikspārņiem. Gadījumos, kad pēcprojekta uzraudzības un monitoringa rezultāti uzrāda negatīvu ietekmi uz ekosistēmām, vēja elektrostacijas darbības turpināšana ir jāpārskata.

Vēja elektrostaciju demontāžai ir jānotiek, nodrošinot atbilstošu materiālu utilizāciju un maksimāli samazinot negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi.

  • Nodrošināt sabiedrības informēšanu un ieguvumus vietējām kopienām.

Lai vēja enerģijas attīstība noritētu veiksmīgi, iedzīvotājiem jābūt ieguvējiem. LDF iesaka politikas veidotājiem izstrādāt kopienas iesaistes vadlīnijas – paredzēt regulāru informācijas apmaiņu ar vietējām pašvaldībām, apspriešanas un izglītojošus pasākumus par vēja enerģijas nozīmi klimatam. Tāpat jāievieš taisnīgi labuma sadales mehānismi – daļa no vēja parku ienākumiem jānovirza vietējai infrastruktūrai, vides un izglītības projektiem konkrētajā novadā. Šāda pieeja palielina sabiedrības atbalstu un mazina iespējamos sociālos konfliktus. Rezultātā projekti tiks īstenoti ātrāk un ar mazāku pretestību, kas nāks par labu gan valsts klimatam un ekonomikai, gan vietējām kopienām.

Nobeigums

Kopsavilkumā, LDF nostāja ir atbalstīt vēja enerģijas iegūšanu Latvijā, ievērojot stingrus dabas aizsardzības principus katrā attīstības posmā. Klimata krīzes risināšana nedrīkst pretstatīties bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai – abiem mērķiem jābūt sasniedzamiem paralēli. Gudri plānojot un izmantojot labāko praksi, Latvija var kļūt par paraugu, kā zaļo enerģiju attīstīt, sargājot dabas bagātības. LDF aicina likumdevējus un valdību izmantot šajā pozīcijas dokumentā izklāstītos principus, lai veidotu modernu, ilgtspējīgu un dabai draudzīgu vēja enerģijas politiku Latvijā.

©Latvijas Dabas fonds

Rīga, 2025. gada maijs.

Avoti

Arnett, E. B., and May, R. F. (2016). Mitigating wind energy impacts on wildlife: approaches for multiple taxa. Human-Wildlife Interactions, 10(1), 28–41.

Beatty, B., Macknick, J., McCall, J., Braus, G. and Buckner (2022). Mitigating biodiversity impacts associated with solar and wind energy development : synthesis and key messages. International Union for Conservation of Nature.

Bennun, L., J. van Bochove, C. Ng, C. Fletcher, D. Wilson, N. Phair, G. Carbone (2021). Mitigating biodiversity impacts associated with solar and wind energy development: guidelines for project developers. International Union for Conservation of Nature.

Betts, M.G., Z. Yang, A. S. Hadley (2022). Forest degradation drives widespread avian habitat and population declines. Nature Ecology and Evolution, 6, 709–719.

Blūms, P., J. Vīksne, J. Lipsbergs (1976). “Redzamās sauszemes putnu migrācijas teritoriālais izvietojums un skaitliskais raksturojums Latvijā. Putnu migrācijas.” Tallina, Valgus.

Račinskis, E. (2004). “Putniem īpaši nozīmīgu vietu izdalīšana Latvijā pēc starptautiski standartizētiem kritērijiem: Eiropas Savienības nozīmes putniem nozīmīgās vietas Latvijā.” Rīga, Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

Reihmanis, J. (2010). “The effect of topography on spatial pattern and directional preference of selected diurnal non-passerine species during spring migration: visual study at a bottleneck site of European Union importance – Slitere Nature Reserve, Latvia.” Abstract. Second Conference on Bird Migration and Global Change: movement ecology and conservation strategies. The Strait of Gibraltar, Algeciras (SW Spain), 17 to 20 March 2010. Latvian Fund for Nature, Riga.

Brunner, E. J. and D. J. Schwegman (2022). Commercial wind energy installations and local economic development: Evidence from U.S. counties. Energy Policy, 165.

Dabas aizsardzības pārvalde (2024). “Dienas putnu valsts monitorins. Atskaite par 2024.gadu.” Dabas aizsardzības pārvalde.

Dabas aizsardzības pārvalde (2020). “Ziņojumi Eiropas Komisijai par sugu un biotopu stāvokli.”  Dabas aizsardzības pārvalde.

Hall, N., P. Ashworth, P. Devine-Wright (2013). Societal acceptance of wind farms: Analysis of four common themes across Australian case studies. Energy Policy, 58(200-208).

IPCC, (2023). Climate Change 2023: Synthesis Report. Contribution of Working Groups I, II and III to the Sixth Assessment Report of the Intergovernmental Panel on Climate Change [Core Writing Team, H. Lee and J. Romero (eds.)]. IPCC, Geneva, Switzerland

Masden, E. A., D. T. Haydon, A. D. Fox, R. W. Furness, R. Bullman, M. Desholm (2009). Barriers to movement: impacts of wind farms on migrating birds. ICES Journal of Marine Science, 66:4. 

May, R., T. Nygård, U. Falkdalen, J. Åström, Ø. Hamre, B. G. Stokke (2020). Paint it black: Efficacy of increased wind turbine rotor blade visibility to reduce avian fatalities. Ecology and Evolution, 10: 16.

Okkonen, L. un O.  Lehtonen (2016). Socio-economic impacts of community wind power projects in Northern Scotland. Renewable Energy, 85 ( 826-833).

Piggot, A. (2020). Summary Report: Impact of offshore wind development on seabirds in the North Sea and Baltic Sea: Identification of data sources and at-risk species. Brussels: BirdLife International.

Pörtner, H.O., Scholes, R.J., Agard, J., Archer, E., Arneth, A., Bai, X., Barnes, D., Burrows, M., Chan, L., Cheung, W.L., Diamond, S., Donatti, C., Duarte, C., Eisenhauer, N., Foden, W., Gasalla, M. A., Handa, C., Hickler, T., Hoegh-Guldberg, O., Ichii, K., Jacob, U., Insarov, G., Kiessling, W., Leadley, P., Leemans, R., Levin, L., Lim, M., Maharaj, S., Managi, S., Marquet, P. A., McElwee,  P., Midgley,  G., Oberdorff, T., Obura, D., Osman, E., Pandit, R., Pascual, U., Pires, A. P. F., Popp, A., ReyesGarcía, V., Sankaran, M., Settele, J., Shin, Y. J., Sintayehu, D. W., Smith, P., Steiner, N., Strassburg, B., Sukumar, R., Trisos, C., Val, A.L., Wu,  J., Aldrian,   E., Parmesan, C., Pichs-Madruga,  R., Roberts, D.C., Rogers, A.D., Díaz, S., Fischer, M., Hashimoto, S., Lavorel, S., Wu, N., Ngo, H.T. 2021. IPBES-IPCC co-sponsored workshop report on biodiversity and climate change; IPBES and IPCC.

Skrebele, A., S. Treija, L. Lupkina, I. Cakars, L. Siņics, J. Lazdāne-Mihalko, A. Puļķe, V. Štelce, G. Klāvs, L. Gračkova, A. Bārdule, A. Butlers, I. Līcīte, A. Lazdiņš, L. Bērziņa, A.  Gancone, L. Platace, B. Dansone (2024). “Latvia`s National Inventory Report under the UNFCCC Greenhouse Gas Emissions in Latvia from 1990 to 2022.” Rīga: Latvijas Republikas Klimata un enerģētikas ministrija.

Smallwood, K.S. (2013). Comparing bird and bat fatality-rate estimates among North American wind-energy projects. Wildlife Society Bulletin, 37:1.

The International Union for Conservation of Nature (IUCN) (2016). “A Global Standard for the Identification of Key Biodiversity Areas”. IUCN.

Tolvanen (A.), H. Routavaara, M. Jokikokko, P. Rana (2023). How far are birds, bats, and terrestrial mammals displaced from onshore wind power development? – A systematic review. Biological Conservation, 288.

Vezzoni, R. (2023). Green growth for whom, how and why? The REPowerEU Plan and the inconsistencies of European Union energy policy. Energy Research & Social Science, 101.

Voigt, C. C., K. Kaiser, S. Look, K. Scharnweber, and C. Scholz (2022). Wind turbines without curtailment produce large numbers of bat fatalities throughout their lifetime: A call against ignorance and neglect. Global Ecology and Conservation, 37.

[1] Kodolzona ir vietas, kas nozīmīgi veicina biodaudzveidību sauszemes, saldūdens un jūras ekosistēmās (IUCN, 2016).

[2]Putnu aizsardzības vadlīnijas tiek izstrādāts kā ārpakalpojums, kuru pasūtījusi Dabas aizsardzības pārvalde. Nezināmu iemeslu dēļ šīs vadlīnijas uz šīs LDF pozīcijas izstrādes brīdi vēl nav apstiprinātas.