Dabas izaicinājumi un karstuma mācība

15.08.2018

Šogad Latvijā neparasti ilga un silta vasara, piedzīvojam karstuma viļņus. Lai arī ir cilvēki, kas to izbauda, karstums rada arī viegli apokaliptiskas noskaņas – izžūst upes, no sausuma cieš tīrumi un pļavas, deg purvi un meži. Tajā pašā laikā vēl labā atmiņā pagājušajā vasarā piedzīvotie postošie plūdi, kas radīja zaudējumus lauksaimniekiem, ne vienam vien sabojāja īpašumus un arī izjauca vasaras atpūtas plānus.

Vai šie izaicinājumi ir kas tāds, ko daba liek mums priekšā un mums tikai atliek pielāgoties un pieņemt? Vai varbūt tomēr tiem ir saistība ar mūsu pašu pieņemtajiem lēmumiem un varētu būt arī citādāk?

Šoreiz komentārs ne par klimata izmaiņām un globāliem procesiem, kas, iespējams, ir šo ekstrēmo laikapstākļu cēlonis, bet par pielāgošanos, un par to, kādas iespējas mazināt klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēku varbūt jau esam palaiduši garām.

Dabas aizsardzībā un ekoloģijā viena no pamata patiesībām ir šāda – veselīgas un stabilas ekosistēmas ir plastiskas un spēj pielāgoties un tikt galā gan ar sausumu, gan uguni, plūdiem un piesārņojumu. Kāpēc šobrīd Latvijā ne vienmēr redzam ekosistēmu “tikšanu galā”? Aplūkosim dažus piemērus, ar kuriem mēģinām skaidrot to, ko mums nodara ekosistēmu stabilitātes mazināšanās.

Mēs redzam, ka daudzviet izžuvušas mazās upītes un grāvīši. Vai tā ir neizbēgama sausuma blakne? Mēs sakām, ka nē. Ja liela daļa Latvijas mazo upju nebūtu iekļautas meliorācijas sistēmā un iztaisnotas, ūdens tik ātri neaizplūstu prom, saglabātos arī karstā laikā, kā arī vairāk mitruma saglabātos augsnē. Meliorācijas galvenais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk novadīt “lieko” ūdeni, un līdz ar to taisnotajās upēs ūdens daudz ātrāk sasniedz galamērķi – “lielo” upi vai jūru, līdzīgi kā mēs, braucot ar auto pa šoseju, tiksim uz priekšu ātrāk nekā līkumojot pa mazajiem ceļiem. Savukārt dabiskās upītes ar līkumiem, padziļinājumiem un mitrzemēm kalpo kā sūklis ūdenim, dabiski uztur mitrumu vidē, bet plūdu laikā mazina to jaudu un ietekmi.

Ugunsdzēsēji uz spēku un resursu robežas cīnās ar purvu degšanu, cilvēki tikmēr elpo piedūmotu gaisu. Bet kāpēc purvs tik spēcīgi un ilgi deg? Purvs, kurš nav cilvēka pārveidots un nosusināts, pilns ar ūdeni un slapjiem sfagniem, degs mazāk jaudīgi, savukārt susināti purvi deg dziļāk un grūtāk nodzēšami. Arī dabisks purvs sausā vasarā nav pasargāts no degšanas, un šovasar Latvijā deg salīdzinoši neskarti purvi, jo arī tie izžūst, taču daudz lēnāk, un arī ugunsbīstamība iestājas vēlāk. Ja uguns ir sākusies, dabiskā purvā tā vairāk pārskrien pāri, kamēr susinātā – iet dziļumā. 

Piedzīvojam meža ugunsgrēkus – tie gan, salīdzinot ar Zviedrijas lielajām ugunsnelaimēm, ir diezgan sīki, bet mūsu valstij – ievērojami. Zviedru eksperti uzskata, ka ugunsnelaimes apjomus un postošos rezultātus varēja mazināt, kontrolēti dedzinot mežus. Kontrolētā dedzināšana, ko jau daudzus gadus aktīvi īsteno mūsu klimatiskajai joslai līdzīgās teritorijās ASV*, kā arī nelielos apjomos Zviedrijā, imitē dabisko procesu, kāds mēdz notikt mežos. Reizi 20-50 gados kontrolēti dedzinot, tiek sadedzināts zemsedzes slānis, kurā uzkrājušās lapas, kritalas, skujas – mūsu ugunsgrēku degmateriāls. Ja šis slānis ir biezs, tad uguns uzkavējas tik ilgi, lai tiktu tam klāt un sadedzinātu. Ja šis slānis ir plāns, tad ugunij nepietiek “barības” un tā strauji dodas tālāk – izskrien cauri mežam, nenonākot vainagos un nodarot iespējami mazu postu mežam. Atsevišķi Latvijas meža tipi – sili – veidojušies sadarbībā ar uguni un uguns rētas uz veciem kokiem ir ierasts skats, un kādreiz mežu degšana bija parasta parādība, kas nenodarīja paliekošus postījumus. Mūsdienās mežos veidojas biezs zemsedzes slānis, un līdz ar to ugunij vairāk degmateriāla, meži – ugunsbīstamāki un ugunsgrēki – arvien postošāki.

Ezeri un jūra ir aizauguši ar zilaļģēm un tajos neiesaka peldēties. Zilalģes ir dzīvas būtnes, kas ļoti labi spējīgas pielāgoties dažādiem apstākļiem, arī augstām temperatūrām. Tām patīk ar barības vielām bagāti ūdeņi, un tos zilaļģēm nodrošina intensīvā lauksaimniecība, pateicoties kurai, ūdeņos ieplūst lauksaimniecības mēslojuma atliekas – nitrāti un citas barības vielas. Neskaitāmi zinātnieku ziņojumi norāda – lauksaimniecība ir galvenais ūdens piesārņojuma avots Baltijas jūras sateces baseinā***.
Pagājušajā gadā mūs “pārsteidza” plūdi – applūda lauki, mājas, pilsētas. Kāda ir mūsu atbilde? Plānojam būvēt stiprākus dambjus, meliorēt vēl vairāk un cerēt, ka ar betonu varēsim “cīnīties” ar dabu. Taču cīņas vietā ir iespējama sadarbība. Visā pasaulē šobrīd ļoti aktuāli ir “zaļās infrastruktūras” risinājumi, kad daba ar savām ekosistēmām palīdz cilvēkam. Tā, piemēram, Kopenhāgena**** būvē parku, kurš var kalpot arī kā ūdenskrātuve plūdu gadījumā. Upju izlīkumošana daudzviet palīdz pret plūdiem, paturot ūdeni upē un mitrzemēs ap to, nevis strauji to novadot lejpus pa straumi un applūdinot pilsētas un ciemus. Šāda sistēma ir daudz universālāka par betona būvēm, jo tā palīdzēs arī pret sausumu. Mūsu valstī esam palikuši pie citas pārliecības, ka varam “iekarot dabu” ar savām dārgajām betona būvēm un būt labāki dabas inženieri nekā daba pati. No sabiedriskās naudas paredzēts ieguldīt vēl 80 miljonus*****, lai pārbūvētu hidrobūves un meliorētu ūdensnotekas. Vai tas palīdzēs stiprināt ekosistēmu noturību pret sausumu jeb tikai veicinās to, ka ūdens tiks vēl efektīvāk novadīts prom no jau tā izžuvušajiem laukiem un pļavām?

Lielu daļu no šiem jautājumiem mēs varam risināt ar saprātīgu politiku. Taču tam ir nepieciešami ilgtspējīgi lēmumi – iekļaut Lauku attīstības programmā noteikumus, kas samazinātu ūdeņu piesārņojumu, pārdomāt mežu un purvu apsaimniekošanas principus un mūsu valsts meliorācijas stratēģiju, pieņemt lēmumu, ka Latvija virzās uz “zaļās infrastruktūras” valsti. Šogad ir mūsu iespēja ietekmēt, kādi politiķi noteiks Latvijas nākotni, un šis arī ir pirmais vēlēšanu gads, kad partiju programmās parādās pozīcijas vides un dabas jautājumos. Tāpēc mēs aicinām iet uz vēlēšanām un paust savu politisko gribu, paturot prātā degošos mežus, izžuvušās upītes un postošos plūdus.

Latvijas Dabas fonds pirms 13. Saeimas vēlēšanām īsteno iniciatīvu "Zaļais Barometrs", kurā aicina partijas iekļaut savā dienaskārtībā vides un dabas jautājumus, kā arī pirms vēlēšanām nāks klajā ar partiju programmu analīzi par to, kā partijas izpratušas un novērtējušas dabas nozīmi Latvijas attīstības un nākotnes veidošanā. 

*Vairāk par mežu kontrolēto dedzināšanu ASV: https://www.fs.usda.gov/detail/dbnf/home/?cid=stelprdb5281464
** Vairāk par mežu kontrolēto dedzināšanu Zviedrijā: http://lifetaiga.se/controlled-burning-in-woodlands/
***https://earth.esa.int/web/earth-watching/environmental-hazards/content/-... ; http://sciencenordic.com/baltic-sea-needs-intervention
**** http://www.ramboll.com/media/rgr/soul-of-norrebro?utm_source=LinkedIn&ut...
***** https://www.zm.gov.lv/presei/pludu-risku-mazinasana-un-melioracija-lidz-...